Daudziem cilvēkiem tas ir acīm redzami, darbs ir vajadzīgs tādēļ, lai nopelnītu iztikas līdzekļus, apmierinātu vajadzības, kuras nodrošina mūsu eksistēšanu, bet kaut kādā brīdī, mums izdodas aizmirst, ka nauda nav tikai iztikas līdzekļu avots.

Pirmkārt, darbs liek cilvēkam sakārtot savu dzīvi, apdomāt savu dienas režīmu, sadalīt savu laiku un apjaust savas iespējas. Tie, kuri necenšas sakārtot savu dzīvi, ir mūžīgi noguruši, nevar nekur un nekad ierasties laicīgi, ātri nogurst un staigā apkārt drūmi un neapmierināti, dusmojas uz apkārtējiem. Tie cilvēki, kuri mēģina iepazīt un saprast sevi, parasti māk saprātīgi izlietot savus spēkus un laiku, viņiem atliek laiks saviem hobijiem, viņi dzīvo laimīgu, pilnvērtīgu dzīvi un ir gatavi “gāzt kalnus”.

Otrkārt, darbs liek darboties mūsu smadzenēm, neļauj tām “ierūsēt” un ieslīgt bezdarbībā.

Treškārt, darbs palīdz mums pilnveidot savas prasmes, sniedz pieredzi un bieži vien, jaunas zināšanas.

Pateicoties darbam, cilvēks var pašrealizēties un pašizteikties. Bezdarbība veicina personības garīgo un fizisko degradēšanos, izmet cilvēku no sociālajām attiecībām, traucē viņiem dzīvot fiziskajā un psiholoģiskajā līdzsvarā.

Ne jau par velti saka, ka darbs pārvērta pērtiķi par cilvēku – darbs ir spējīgs gan vienam cilvēkam, gan kolektīvam norādīt personīgās karjeras izaugsmes virzienu, ievirzīt jaunā attīstības ciklā ne tikai firmas, bet kādreiz pat valstis un visu cilvēci.

Darbu, var nosaukt par cilvēces eksistēšanas jēgu, tāpēc, ka tieši darbs nodrošina eksistēšanas turpināšanos. Kamēr cilvēki strādā un meklē iespējas jauniem darbības veidiem, tikmēr cilvēce dzīvos un attīstīsies.

Garīgais darbs visos laikos ir ticis apmaksāts labāk par fizisko darbu, kaut arī abi darbi ir vienlīdz nepieciešami. Bieži vien tiek uzskatīts, ka fiziskais darbs ir smagāks par garīgo darbu, bet patiesībā, daudzi pētījumi ir apstiprinājuši to, ka garīgā darba darītāji, kuri patiešām strādā, nevis mēģina radīt iespaidu, ka strādā, nogurst ne mazāk kā tie darbinieki, kuri strādā fiziski smagu darbu. Bieži vien, viena cilvēka garīgais darbs ir spējīgs sniegt daudz vairāk labuma, nekā vairāku, fiziski smagā darba, strādnieku, kaut gan jāatzīmē, ka svarīgi ir gan viena, gan otra darba darītāji.

Mēs to visu varam analizēt, apspriest atkal un atkal, bet galu galā tik un tā nonāksim pie viena un tā paša secinājums, ka cilvēks nebūtu cilvēks, ja visu laiku atpūstos tikai uz lauriem. Vēl vairāk, ja nebūtu darbs un cilvēki necenstos darboties dažādās jomās, tad mēs jau sen būtu izzuduši no zemes virsmas, tāpēc, ka sliņķus un tos, kuri negrib strādāt un attīstīties, savvaļas dabā ļoti ātri apēd izveicīgi, plēsīgi zvēri, tāpēc, katrā cilvēka instinktu līmenī ir ielikts, ka darbs ir vienkārši nepieciešams gan dzīvības saglabāšanai, gan izdzīvošanai smagos apstākļos. Diez vai, kādam no mums gribēsies apstāties savā attīstībā vai arī atkal sākt degradēties un kļūt par primitīvām, atpalikušām radībām, jo cilvēkam, tieši tāpat, kā daudzām citām dzīvām radībām gribas attīstīties, virzīties uz priekšu, jo tas ir tikai dabiski.

Tāpēc, gan visu mūsu labā, bet it īpaši savā labā, būs ļoti labi pieteikt karu visbīstamākajam cilvēka ienaidniekam – slinkumam un strādāt, gan savā labā, gan savu tuvinieku labā, gan visas cilvēces labā!

 

Kas ir darbs? Kāpēc tas ir vajadzīgs cilvēkiem? Kāpēc, viens darbs padodas labi, cits – slikti un kāpēc samaksa par darbu ir tik dažāda? Kura, no mūsu darbībām, tiek uzskatīta par darbu un vai tai ir kādas noteiktas normas? Uz visiem šiem jautājumiem var sameklēt atbildes, tikai ir jāatbrīvojas no daudziem stereotipiem, pie kuriem mēs esam pieraduši.

Piemēram, viens no vispamatīgākajiem stereotipiem: “Cilvēks strādā , lai saņemtu naudu un par to apmierinātu savas personīgās vajadzības”. Šis stereotips ir sagrāvis daudzu cilvēku likteņus, liedzis viņiem gūt panākumus. Tas skan dīvaini un neierasti, bet nauda, nav galvenais stimuls, lai strādātu nepatīkamu darbu. Vai drīkst strādāt jomā, kura nepatīk, tikai naudas dēļ? Nē! Ja cilvēks saka, ka cieš savu nemīlamo darbu tikai naudas dēļ, viņš mānās. Nav iespējams piespiest cilvēkam darīt to, kas viņam nepatīk. Ja cilvēks savu darbu nemaina, piesedzoties ar labu algu, tas nozīmē, ka viņš sevi vēl nav iepazinis vai arī viņam ir citas intereses.

Protams, ka uz tādiem jautājumiem nav viennozīmīgas atbildes. Ir noziedznieki, zagļi, cilvēki, kuri strādā bīstamās un kaitīgās ražošanās, cilvēki, kuri izpilda smagu, netīru darbu un mums liekas, ka tāds darbs nepatīk nevienam, bet kā izrādās, arī šie cilvēki nestrādā tikai naudas dēļ. Vienkārši šie cilvēki apstākļu sakritības dēļ, nav spējīgi nopelnīt naudu citādākā veidā.

Vēl viens plaši populārs stereotips: “Cilvēks strādā tāpēc, ka viņam ir vajadzīga radošā un emocionālā pašrealizācija”. Pašrealizācija, noteikti var būt darbā, kurš jums patīk, bet bieži vien ir tā, ka strādājot tādā darbā, jūs saņemat ļoti mazu algu. Beigu beigās sanāk tā, ka jūs strādājat automātiski, nolaidis rokas, tikai algas dēļ vai arī vienkārši inerces dzīts. Tad, kad cilvēkam savs darbs patīk un viņš to izpilda ar mīlestību, tad viņš ir gatavs izlikties pilnībā, viņš dzīvo ar savu darbu, viņš ir gatavs strādāt 24 stundas, 7 dienas nedēļā.

Ja cilvēks cenšas virzīties pa karjeras kāpnēm, tad to var attiecināt pie pašrealizācijas, bet tikai būs jāsamierinās ar to, ka viņam nāksies saskarties ar daudzām lietām, kuras viņam paies secen. Bieži vien, cilvēki, kuri izvēlas veidot karjeru, kļūst neapmierināti, par sava ieguldītā darba samaksu. Tātad sanāk, ka darbs un pašrealizācija ir divas atšķirīgas, cilvēka būtības šķautnes.

Pie plaši izplatītiem stereotipiem, noteikti pieder arī šis: “Cilvēks strādā priekš tam, lai nedegradētos”. Šo stereotipu var attiecināt uz cilvēkiem, kuriem naudas pietiek, bet viņi strādā “tonusa uzturēšanai”. Diemžēl, tikai to tonusu, nu nekādi, nav iespējams pamanīt. Viņi tieši tāpat, kā visi pārējie darbinieki ir piekusuši, ja ir iespēja, mēģina slinkot, viņiem, tāpat kā visiem pārējiem, ir slikts garastāvoklis. Turklāt, ikdienišķa un vienmuļa daba veikšana var novest līdz apātijai un degradācijai, var cilvēku izstumt no sociālās vides.

Piemēram, bezdarbnieki, kuri sēž mājās, var degradēties tāpēc, ka katru dienu veic vienveidīgus, sadzīves darbus. Kaut gan darba vietā, ir iespējams degradēties vēl vairāk, kļūt par nogurušu un neapmierinātu cilvēku. Degradāciju neveicina ne darbs, ne ilga atrašanās mājās, cilvēks, kuram nav nekādu interešu, pats veicina degradēšanās procesu un kļūst līdzīgs augam, kuram darbojas tikai instinkti.

Bet tagad, ņemot vērā visu augstāk minēto, ir pienācis laiks izdarīt secinājumus. Kāpēc darbs ir cilvēka būtības rādītājs? Viss ir ļoti vienkārši, tāpēc, ka neeksistē viena vienīgā veiksmes formula. Piemēram, ja cilvēkam patīk sports, tad ne ar kādu labumu solīšanu, tu viņu nepierunāsi kļūt par akmeņogļu ieguvēju. Ja kāds nav pieradis strādāt un godīgi nopelnīt naudu, viņš tā arī nestrādās, bet labāk ies zagt, atņemt un nogalināt, bet ofisā, ar milzīgu algu un galvu reibinošu karjeru, viņš nesēdēs. Ja meitene mācību vietā izvēlas prostitūciju, tad tā jau ir viņas būtība.

Visinteresantākais ir tas, ka cilvēki vienmēr atrod sev attaisnojumu. Viņi var apgalvot, ka netaisās mainīt savu darbu, jo tas atrodas blakus mājām, alga maza, tas nekas, toties kolēģi ļoti labi. Izvēle ir vienmēr, tikai katrs to veic savu iespēju robežās, bet atrunas atradīsies jebkurā gadījumā.

Ko darīt, lai būtu iespēja strādāt tur, kur ir labs kolektīvs, radoša izpausme, pieklājīga alga un citi dzīves labumi? Iesākumam, pats priekš sevis nosakiet, ko jūs gribat, izanalizējiet visus plusus un mīnusus, atzīstieties sev, ko tieši jūs gaidāt no sava darba, reāli novērtējiet savās fiziskā un prāta spējas. Katram cilvēkam ir sava iespēju robeža. Ja izdosies visu novērtēt objektīvi, godīgi izanalizēt attieksmi pret darbu, tad jūs no tā varēsiet gūt ne tikai baudu, bet arī materiālo nodrošinājumu, radošo izpausmi un bagātu pieredzi.

Pēc veiktās, plaša mēroga aptaujas, kura bija saistīta ar uzņēmējdarbības izpēti Latvijā, noskaidrojās, ka attieksme pret uzņēmējdarbības uzsākšanu Latvijā ir daudz pozitīvāka, nekā vidēji citās Eiropas valstīs. Viens no būtiskākajiem iemesliem sava biznesa uzsākšanai, visās vecuma grupās, ir iespēja kļūt neatkarīgam. Neskatoties uz to, ka daudzi Latvijā dzīvojošie ir gatavi uzsākt savu uzņēmējdarbību, viņi to nedara, jo baidās no daudziem iespējamiem riskiem, kā arī no tā, ka Latvijas likumdošanā ir daudz trūkumu, kuri neļaus iecerei 100% realizēties.

Latvijas attieksme pret uzņēmējdarbību ir ļoti līdzīga skandināvu valstīm. Visā visumā, Latvija var lepoties, jo attieksme pret uzņēmējdarbību tiek uztverta ļoti pozitīvi (81%), vidēji pasaulē (75%) un Eiropā (72%). Eiropas valstīs vispozitīvāk pret uzņēmējdarbību izturas Dānijā ((96%), Norvēģijā (94%), Zviedrija un Igaunija (91%), diezgan negatīvi to visu uztver Rumānijā un Bulgārijā (54%). Puse, no Latvijas iedzīvotājiem ir gatavi sākt aizdomāties, par sava biznesa uzsākšanu, pasaulē šis rādītājs ir tikai 43%, bet Eiropā vēl zemāks – tikai 38%.

Pētījumi liecina, ka Latvijas iedzīvotāji, vislielāko izdevīgumu, no uzņēmējdarbības uzsākšanas, saskata tajā, ka viņi varēs kļūt patstāvīgi un viņiem būs izvēles brīvība. Latvijas iedzīvotāji, kuri piedalījās aptaujā, pirmkārt, par vislielāko priekšrocību uzņēmējdarbībā uzskata neatkarību un iespēju būt pašam sev par priekšnieku. Otrajā vietā respondenti lika iespēju gūt papildus peļņu, tad sekoja pašrealizācija un ideju ieviešana dzīvē, tika pieminēta iespēja, ka uzsākot uzņēmējdarbību, būs iespēja nolīdzsvarot laiku starp darbu un ģimeni, atpūtu un karjeru. Bija arī tādi respondenti, kuri tajā visā saskatīja labu iespēju atgriezties darba tirgū un ka uzņēmējdarbība ir laba alternatīva bezdarbam.

Tagad tikai jāuzdod, viens ļoti nopietns jautājums, kā lai pozitīvo attieksmi pret uzņēmējdarbību un tieksmi pēc neatkarības, pārvērš reālās darbībās? Neskatoties uz to, ka Latvijā nav tā labvēlīgāka vide, piemēram kā Igaunijā un Krievijā, lai uzsāktu uzņēmējdarbību, iedzīvotāju vēlme uzsākt kaut ko savu, var būt tikai apsveicama. Visvairāk cilvēkus no biznesa uzsākšanas attur – likumdošana, tās pielietošana, nodokļu sistēma, kā arī ēnu politika. Visas šīs problēmas pamatīgi grauj uzņēmējdarbību. Latvijā ir ļoti daudz radošu, uzņēmības pilnu cilvēku, kuriem ir ļoti daudz un dažādu ideju, bet to realizēšanu neļauj uzsākt finansiālo līdzekļu nepietiekamība un patentu saņemšana.

Cilvēkus ļoti biedē bankrotēšanas iespējas un ekonomiskās krīzes. Uzņēmējdarbības potenciālu ietekmē ne tikai kultūras, bet arī sociālās atšķirības, svarīgs ir arī psiholoģiskais aspekts. Visā pasaulē 72% iedzīvotāju baidās uzsākt uzņēmējdarbību, Latvijā, tādu iedzīvotāju ir vairāk par pusi – 58%. Bailes uzsākt uzņēmējdarbību – mūsdienās, tā jau ir globāla problēma. Īstenībā, Latvijas iedzīvotāji ir ļoti uzņēmīgi, bet bailes bieži vien ņem virsroku un tā arī nekas netiek uzsākts, tajā pašā laikā, citās pasaules valstīs, cilvēki, pārmaiņām ir daudz atvērtāki. Labs piemērs ir Nīderlande, jo 65%iedzīvotāju paziņoja, ka nebaidās uzsāk savu biznesu.

41% procents Latvijas iedzīvotāju, apgalvo, ka baidās nobankrotēt, vēl liela cilvēku daļa baidās no ekonomiskās krīzes. To visu var saprast, jo šobrīd valstī, ir maz pozitīvu stāstu par veiksmīgi uzsāktu uzņēmējdarbību. Vēl, noteikta cilvēku grupa, baidās no tiesas prāvām. Ja sadalīsim iedzīvotājus pa dzimumiem, tad redzēsim tādus skaitļus, ka 65% sieviešu un 49% vīriešu, baidās no neveiksmes.

Viens no interesantākajiem šīs aptaujas faktiem ir tas, ka Latvijas iedzīvotāji uzskata, ka tiem cilvēkiem, kuri ir gatavi uzsākt uzņēmējdarbību, patīk uzzināt kaut ko jaunu un ka viņi pieder pie tādas cilvēku kategorijas, kuri prot priecāties par dzīvi. 83% respondentu uzskata, ka tādiem cilvēkiem patīk būt par priekšniekiem un izrīkot citus cilvēkus. Trešo vietu ieņēma apgalvojums, ka uzņēmējiem ir svarīga valsts drošība. Vide, kurā cilvēki ir gatavi uzņēmējdarbībai, ļoti labi raksturo to, ka cilvēki ir atvērti un gatavi jaunām pārmaiņām. Latvijā šis skaitlis ir 49% , tātad varam secināt, mēs esam gatavi pārmaiņām un uzņēmējdarbībai!

Mūsdienās, mēs bieži vien no apkārtējiem dzirdam, ka lai sameklētu labu darbu, visur ir vajadzīgi cilvēki ar augstāko izglītību un ja tādas izglītības nav, tad par labu darbu sapņot nav ko, ka vajag censties kaut kādā veidā iegūt augstāko izglītību, vai arī turpināt strādāt par niecīgu samaksu.

Vai tas tik tiešām tā arī ir? Ko tādu mums sniedz augstākā izglītība, ja mēs, bez tās, esam nolemti strādāt tikai slikti apmaksātu darbu?

Tādi apgalvojumi, izskatās pēc stereotipiem, bet no kurienes tādi ir ņēmušies? No sludinājumiem avīzēs, interneta tīklos, no tām vietām, kur tiek publicēti un izvietoti darba sludinājumi. Cilvēks sameklē darba sludinājumos viņam vajadzīgo darba sludinājumu, kurš pilnībā apmierina visas viņa vajadzības un tālāk iepazīstas ar prasībām iespējamajiem kandidātiem un kā, bieži vien pie mums ir pieņemts, viena no galvenajām prasībām – augstākā izglītība! Gandrīz katrā darba sludinājumā, kur tiek piedāvāta kaut mazliet augstāka darba samaksa, ir tāda prasība.

Reizēm, ir ļoti dīvaini un nesaprotami, kāpēc kādā no profesijām ir vajadzīga augstākā izglītība (šobrīd nav runa par ārstiem, programmētājiem, arhitektiem un tamlīdzīgām profesijām, jo viņiem augstākā izglītība ir pašiem par sevi saprotama un kādreiz ir nevis viena, bet pat vairākas augstākās izglītības). Tagad runa iet par tādām profesijām, kā piemēram, tirdzniecības zāles administrators, veikala pārvaldnieks u. t. t., šīm profesijām ir specifisks novirziens , kur augstākā izglītība, nu ne vienmēr, ir vajadzīga.

Kas patiesībā aiz tā visa slēpjas – darba devējam gribas pieņemt darbā kārtīgu un atbildīgu darbinieku, kurš ieraugot datoru nezaudēs samaņu un varēs kulturāli un saprotami izteikties savā dzimtajā valodā. Tas arī viss! Augstākās izglītības pieprasīšana, nav nekas cits, kā vienkārša, neizglītotu darbinieku un vienkārši bezjēdzīgu cilvēku atbaidīšana.

Spriediet paši, ja firma ir ar mieru maksāt vairāk nekā pārējās firmas, cik tad cilvēku gribēs šajā firmā iekārtoties darbā? Bet cik no visiem pretendentiem ir tādu, kuriem patīk slinkumu lāpīt, kuri ir negodīgi, nelaimīgi, stulbi, dzērāji, bezatbildīgi? Tieši tādēļ, lai atbrīvotos no šī kontingenta, darba devējs, bieži vien raksta, ka viņam ir vajadzīgi darbinieki ar augstāko izglītību, kaut gan īstenībā viņam ir vajadzīgi uzticami darbinieki, kuri atnāks un godīgi strādās, nopelnīs sev algu, nevis meklēs izdevīgu iemeslu lāpīt slinkumu.

Tāpēc, gribas atkārtot, ka tik tiešām ir tādi amati, kur bez augstākās izglītības strādāt nedrīkst un to arī neviens nepieļaus, bet paņemiet rokās avīzi vai arī ieejiet internetā, darba sludinājumu portālos un paskatieties, vai ir daudz tādu vakanču? Desmit, divdesmit, varbūt vairāk, bet visas pārējās?
Lai iekārtotos darbā, var pamēģināt izmantot arī šādu metodi: izvēlieties kādu no darba devēju sludinājumiem, kuru viena no prasībām ir augstākā izglītība, bet kura pēc jūsu domām, šajā amatā nav obligāta un bez tās var mierīgi iztikt un pazvaniet uz turieni, uzdodiet visus jautājumus par darbu, kuri jūs interesē un tad pajautājiet, cik svarīga šajā amatā ir augstākā izglītība? Nav brīnuma, ka atbilde jūs patīkami pārsteigs.

Esi noguris meklēt darbu? Simtiem reižu esi pārrakstījis savu rezumē, bet vienalga kaut kas nav pareizi? Gribi izcelties citu vidū?

Mūsu padomi, palīdzēs tev pareizi uzrakstīt rezumē un tikt ievērotam, no darba devēja puses.

Pirmais padoms, lai uzrakstītu labu rezumē: tam ir jābūt uzrakstītam pareiziem vārdiem un tajā ir jābūt daudz faktu.

Mūsdienās, lai iekārtotos jebkurā darbā, ir vajadzīgs rezumē un bieži vien, pēc rezumē aizsūtīšanas viss ir beidzies, tev neviens nezvana, neraksta e – pastā vēstules un uz darba pārrunām – neaicina. Rodas jautājums, kur tad ir problēma, tevī vai tavā uzrakstītajā rezumē?

Pat ja tev ir trūkumi, tieši tāpat, kā jebkuram no mums, tad darba devējs to var uzzināt tikai no tava rezumē, bet ja tas ir uzrakstīts pareizi, tad par tiem, var arī neuzzināt.

Pareizi uzrakstīt rezumē nozīmē, izcelties citu vidū un varbūt to rakstot, nav nemaz tik svarīgi pārbaudīt simtiem reižu katru burtu, līdz sīkumam ievērot katru atstarpi, daudz svarīgāk, ir izcelt informāciju par sevi. Rezumē, tā ir tava seja, kuru darba devējs redz, pirms satikšanās ar tevi, tāpēc tā ir jāsakārto.

Sākam to darīt:

  • Izmanto nestandarta vārdus.

Nenosauc savu rezumē galveno daļu, piemēram, “Darba pieredze”, tas neliks darba devējam pievērst tai savu uzmanību. Nosauc konkrēti, piemēram, “Aktīvo pārdošanu pieredze” vai arī “Pieredze darbā ar bērniem”. Tādā veidā, tu uzreiz liksi darba devējam saprast, ka tev ir vajadzīgā darba pieredze un viņam nebūs jārokas pa tavu rezumē, lai ieraudzītu, tev ir tas, kas viņam vajadzīgs, vai nav.

Slikts piemērs: “Darba pieredze”.

Labs piemērs: “Programmētāja darba pieredze”.

Darba pieredzi, kura konkrēti attiecas uz darba meklēšanu, raksti pašā augšā. Tieši tāda pati metode ir laba, ja tu esi strādājis vairākās jomās, tā var izcelt sasniegumus visās jomās.

Visu pārējo vari uzrakstīt apakšā un nosaukt “Papildus pieredze”.

  • Norādi konkrētus skaitļus.

Nevajag vienmuļi uzskaitīt visus savus, iepriekšējā darba, pienākumus. Liec uzsvaru uz rezultātiem, vēlams ciparu veidā.

Slikts piemērs: “Potenciālo klientu meklēšana”.

Labs piemērs: “Klientu bāzes papildināšana par 20 cilvēkiem, tirdzniecības apjoma palielināšana par 15%”.

Iepazīstoties ar tādu rezumē, darba devējs uzreiz varēs saprast, ko no tevis var gaidīt.

Atšķirība ir redzama, vai ne? Sliktais piemērs parādīja ar ko tu nodarbojies, bet labais – kādus rezultātus sasniedzi.

  • Aizmirsti par pierastajiem izteicieniem!

Sastādot rezumē, nebūtu vēlams rakstīt “ nestandarta domāšanas veids”, “ambiciozs”, “strādāju komandā”, to raksta visi un palasot rezumē, šīs īpašības piemīt visiem.

Rakstot rezumē, labāk pievieno piemērus un paskaidro, kā šīs īpašībās izmanto savā darbā.

Slikts piemērs: “Nestandarta domāšana”.

Labs piemērs: “Vienmēr varu saspringtu situāciju ar klientu, pārvērst jokā”.

  • Pieskaries interesēm ārpus darba.

Mēs darbā pavadām tikai ceturto daļu no sava laika. Kāpēc tad, viss tavs rezumē ir veltīts tikai tam? Tas darba devējam var likties aizdomīgi! Pastāsti par savām interesēm arī ārpus darba, tas liks darba devējam saprast, ka tu esi harmoniska, daudzpusēja personība, jo visiem ir vajadzīgi adekvāti un pilnvērtīgi darbinieki, un tas tev būs liels pluss.

Norādi sporta veidus, ar kuriem nodarbojies, tas dos mājienu, ka tu māki strādāt komandā.

Nosauc šo nodaļu – “Interesanti”, un jau pats nodaļas nosaukums izraisīs interesi.

  • Pievieno motivācijas vēstuli.

Lai to izdarītu, ir jāzina, kas ir motivācijas vēstule un ir jāmāk pareizi to uzrakstīt.

Motivācijas vēstules jēga – paskaidrot darba devējam, kāpēc tu vēlies šo darbu.

Ko rakstīt? Ja jau galīgi nezini ko rakstīt, tad uzraksti visas kompānijas labās īpašības un kāpēc tu tur gribi strādāt. Labi vārdi, visiem ir patīkami un tas tev radīs vēl vairāk iespēju saņemt šo darbu.

Kāds amats man ir vispiemērotākais, šo jautājumu droši vien, katrs no mums ir uzdevis pats sev, konsultējies ar speciālistiem, bet tas joprojām uztrauc gan jauniešus, gan vecāka gada gājuma cilvēkus.. Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmām kārtām, ir jāiepazīst sevi.

Ko tas nozīmē? Jums konkrēti vajag zināt, ko jūs vēlaties, jo veiksmīgs darba meklētājs, no neveiksmīga darba meklētāja, atšķiras ar to, ka viņš zina, ko viņš grib, bet neveiksmīgais meklētājs mētājas, no vienas vietas uz otru un līdz ar to, nav spējīgs sameklēt pienācīgu darbu. Tiekot skaidrībā pats par sevi, jūs zināsiet konkrēti, kāds amats jums ir vispiemērotākais.

Saprast savu aicinājumu, nav viegli. Daudzi cilvēki gadiem ilgi mokās ar to, ka nevar atrast piemērotu nodarbošanos, tādu, kura atnestu ne tikai materiālo labklājību, bet arī morālo gandarījumu. Tūkstošiem cilvēku, atkal un atkal atgriežas pie jautājuma: “Kāds amats man ir vispiemērotākais? Un tikai nedaudzi saņem atbildi uz šo jautājumu. Patiesība ir apslēpta, un ir vajadzīgs laiks, lai to saprastu. Katram no mums gribas justies nozīmīgam, pieprasītam, vajadzīgam, katram, gribas realizēt savas dotības. Lai sameklētu labu darbu, mūsdienas ar augstāko izglītību vien, būs par maz, daudz svarīgāk ir iemācīties pareizi saprast un rīkoties ar to potenciālu, kurš atrodas jūsu iekšpusē.

Lielas problēmas sagādā tas, ka sevis iepazīšanas process ir jāveic pašiem, un viena no galvenajām grūtībām šajā procesā ir tas, ka pašiem ir jāiemācās sadzirdēt sava balss, kura skan mūsu iekšpusē, skan no mūsu dvēseles dziļumiem. Daudzi no mums, diezgan ilgu laika posmu cenšas šo balsi noslāpēt un neklausīties tajā, cenšas nesatraukt sirdi, lieku reizi nepārdzīvot un neuztraukties. Tādi cilvēki, nemāk sev atļaut būt par tiem, kas viņi ir īstenībā.
Katra cilvēka uzdevums ir sameklēt savu darba jomu un realizēt tur savu potenciālu. Tas izklausās tik vienkārši un tajā pašā laikā, tik sarežģīti. Veiksmīgai pāšrealizācijai, bieži vien traucē daudz un dažādu ārējo faktoru: vecāku ietekme, draugu viedoklis, paziņu ieteikumi un tas, cik lielā mērā ir prestiža tā profesija, kuru jūs vēlaties apgūt. Visā šajā juceklī, mēs bieži vien aizmirstam pajautāt paši sev, cik ļoti mums patīk izvēlētā profesija un vai mēs varēsim justies laimīgi, veltot šim darbam lielu, sava laika daļu.

Mūsdienās, labas izglītības iegūšana, ne jau katrā gadījumā garantē pienācīgu darba vietu un daudziem cilvēkiem tāds stāvoklis liekas ļoti netaisnīgs, jo jūs varat, pieņemsim, četrus gadus mācīties prestižā augstskolā, sasniegt mācībās augstus rezultātus un saskarties ar to, ka mūsdienu darba jomā tiek vairāk cienīts nevis tas, cik augstākās izglītības jūs esat ieguvis, bet tas, cik lielā mērā jūs mākat savas zināšanas pielietot praksē. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka jums vajag nevis vienkārši mācīties augstskolā, kārtot eksāmenus, izpildīt kursa darbus, bet arī audzēt sevī augsti kvalificētu speciālistu. Vēl mācoties augstskolā, jūs varat sameklēt piemērotu prakses vietu, tai nav jābūt jūsu ražošanas praksei, kura jums mācību laikā ir obligāta, bet tādai, kur jūs varēsiet trenēties un pielietot iegūtās zināšanas.

Piemērotākajam darbam nav obligāti jābūt saistītam ar iegūto specialitāti. Galvenais ir tas, lai savas darbības laikā jūs varētu likt lietā visas tās zināšanas, kuras esat ieguvis mācību laikā. Nav nekā briesmīga tajā faktā, ja jūs esat beidzis augstskolu un pēkšņi esat sapratis, ka jūs negribat saistīt savu dzīvi ar izvēlēto specialitāti. Tādā gadījumā, jūs varat nestrādāt izvēlētajā specialitātē, bet izmantot savas iegūtās zināšanas, kādā citā, līdzīgā jomā. Tas arī ir ļoti labi.

Izvēloties profesiju, vajag ņemt vērā arī rakstura īpašības, temperamentu, spēju ātri reaģēt uz notikumiem. Piemēram, flegmātiķiem un melanholiķiem nav ieteicami tādi darbi, kur tiek pieprasīta ātra darbības maiņa, bet holēriķus, nogurdina vienmuļība. Der atcerēties, ka temperaments ir iedzimts, nav vērts mēģināt sevi pārveidot, labāk atrodiet sev tādu darbu, kurš maksimāli pasvītros jūsu labās īpašības un ļaus virzīties pa karjeras kāpnēm.
Ja jūs nopietni aizdomājaties par jautājumu: “Kāds amats man ir vispiemērotākais?”, tas nozīmē, ka jūs vēlaties dzīvot saskaņā ar savu iekšējo būtību. Mierīgiem, līdzsvarotiem cilvēkiem der darbs, kurš prasa lielas koncentrēšanās spējas, piemēram, bibliotekārs, grāmatvedis. Parasti tādi cilvēki visu izdara laicīgi, nepārkāpjot noteiktā laika termiņus. Enerģiskiem cilvēkiem vajag, lai darbība viņus visu laiku atdzīvinātu, tāpēc viņiem derēs tādi darbi: konsultants, pārdevējs. Radoši cilvēki, bieži vien izvēlas profesijas, kuras ilgu laiku ļauj palikt vienatnē: gleznotājs, dizainers, rakstnieks, muzikants, dzejnieks.

Tas ir galīgi vienalga, kādā darbības jomā jūs darbojaties, pirmām kārtām, šai nodarbei ir jāpatīk jums, nevis kādam citam. Daudzi, izvēloties darbu pieļauj kļūdas, un viena no visizplatītākajām ir tā, ka cilvēki sāk meklēt darbu, kur ir lielāka darba alga un neņem vērā savas dotības. Iemācieties ieklausīties savā sirdī, viņa pateiks jums priekšā, kas jums patiesībā ir vajadzīgs.

Jūs esat noguris strādāt darbā, kur jūs neviens neciena, kur jums nav nekādu izredžu kāpt pa karjeras kāpnēm un saņemt algas pielikumu? Tagad jums ir radusies doma, aiziet projām no darba, uzsākt pašam savu uzņēmējdarbību, ir vēlēšanās, pašam būt priekšniekam un noteicējam. Tādu lēmumu var tikai uzslavēt, bet pirms aizejat no darba un sākat nodarboties ar uzņēmējdarbību, uzdodiet sev dažus jautājumus un ieskatieties patiesībai sejā!
Jūs jau 100% esat apzinājies, ka tik tiešām esat nelaimīgs un neapmierināts ar savu darbu, jūs esat nolēmis darīt tā, kā to jau daudzi ir izdarījuši pirms jums – sekot saviem sapņiem un kļūt par uzņēmēju.
Ja tas viss attiecas uz jums, tad uzdodiet sev šos jautājumus.
1. Jūs tik tiešām vēlaties strādāt savā labā?
Vai bizness, uzņēmējdarbība ir tas, ko jūs vēlaties darīt, vai jūs esat gatavs tam veltīt sevi visu un tas ir tieši tas, par ko jūs visu mūžu sapņojat? Vai jūs vienkārši mēģināt aizmukt no apnikušā priekšnieka vai no garlaicīgā darba? Ja jūs, esat nopietni nolēmis uzsākt uzņēmējdarbību, tas ir brīnišķīgi, bet ja gribat aizmukt no problēmām darbā, tā nebūs labākā ideja.
2. Vai jūs esat gatavs pazaudēt kaut ko svarīgu priekš sevis un attālināties no saviem radiniekiem un draugiem?
Ja jūsu dzīvesbiedrs, ģimene vai draugi nav stāvā sajūsmā no jūsu idejas, tad ir iespējams, ka jūsu attiecības var kļūt saspīlētas, vai arī vispār, var pārtrūkt. Jums jārēķinās arī ar tādu dzīves pavērsienu. Ja jūs, tādām pārmaiņām neesat gatavs, tad ir iespējams, ka aiziešana no darba un sava biznesa uzsākšana, nav domāta priekš jums. Bet ja esat gatavs, tad ir iespējams, ka jaunas iepazīšanās un attiecības, ir tieši tas, kas jums tik ļoti pietrūka.
3. Vai es tuvākā gada laikā, pēc uzņēmējdarbības uzsākšanas, būšu spējīgs sevi nodrošināt?
Visdrošākais ceļš sākt savu biznesu ir, attīstīt to lēnām un aiziet projām no darba tikai tad, kad bizness sāk nest peļņu. Tā rīkojoties, jūs būsiet spējīgs nodrošināt sevi tik ilgi, kamēr jūsu bizness nebūs uzņēmis vajadzīgos apgriezienus.
4. Vai es esmu gatavs strādāt 80 stundas nedēļā?
Uzņēmēji ir gatavi strādāt kaut vai 80 stundas nedēļā, jo sava biznesa uzsākšana nozīmē to, ka jums būs jādara viss, lai tas veiksmīgi attīstītos un ne jau vienmēr tas būs jautri un patīkami. Jūs saskarsieties ar daudzām darba stundām, negulētām naktīm, bet visi šie upuri nākotnē atmaksāsies ar pienācīgiem rezultātiem.
5. Vai es māku samierināties ar neveiksmēm?
Neveiksmes – tā ir neatņemama, jūsu veiksmes ceļa sastāvdaļa un to jums var apliecināt jebkurš veiksmīgs cilvēks. Viņi visi ir kļūdījušies un neskatoties uz to, sasnieguši savu mērķi.
Ir iespējams, ka jūs baidāties kļūdīties, bet atcerieties, ceļš uz panākumiem ir ērkšķains un ja jūs kādā brīdī nolaidīsiet rokas un visu atstāsiet novārtā, ja jūs nevarēsiet pārdzīvot neveiksmes un izgāšanos, tad uzņēmējdarbībā nav domāta jums.

6. Vai mūžīgā pieķeršanās darbam var pilnībā sagraut manu dzīvi?
Daudzi cilvēki sēž savā darbā un pacieš priekšniecību un garlaicīgo darbu tikai tāpēc, ka tā ir visdrošākā izvēle. Viņi visi saņem stabili algu, tātad nav nekāda riska. Bet, biežā pārdzīvošana par darbu, domas, kā to saglabāt, sāk graut cilvēka dzīvi. Ja jums iespēja saglabāt darbu liekas svarīgāka, par sekošanu saviem sapņiem, tad uzņēmējdarbība nav domāta jums.
7. Vai es esmu pietiekami disciplinēts?
Ja jūs gribat kļūt par priekšnieku pats sev, tad jums ir jābūt labi motivētam. Vai jūs varēsiet piespiest sevi, mosties agri no rītiem, lai sava biznesa labā varētu darīt pēc iespējas vairāk? Ja jūs saprotat, ka jums ar pašdisciplīnu ir problēmas, vēlreiz apsveriet domu par biznesa uzsākšanas nepieciešamību.
8. Vai es varēšu tirgū piedāvāt to, kas ir vajadzīgs?
Pircēji un klienti ir gatavi maksāt naudu par to, lai tiktu apmierinātas viņu vajadzības. Jūs varēsiet kļūt par veiksmīgu uzņēmēju, ja būsiet spējīgs sniegt cilvēkiem to, kas viņiem ir nepieciešams.

“Superjob” speciālisti izstāstīja mums, kā var ātri un bez problēmām iekārtoties labā darbā.

Katru dienu, darba sludinājumu portālos un avīzēs, parādās tūkstošiem jaunu sludinājumu, bet sameklēt labu darbu, nav nemaz tik vienkārši. Vairākumā gadījumu, darbinieku pieprasījums ir mazāks, nekā piedāvājums. Piemēram, uz viena grāmatveža vietu ir seši rezumē, bet juristiem konkurss ir vēl lielāks, tur uz vienu darba vietu ir vienpadsmit speciālistu, bet žurnālistiem – vairāk par trīsdesmit. Tagad mēģināsim ieklausīties speciālistos, lai saprastu, kas tad ir vajadzīgs, lai sameklētu labu darbu neskatoties uz lielo konkurenci.

Pareizi uzrakstīts rezumē.

Ļoti svarīgi, rakstot rezumē, ir skaidri uzrakstīt amatu, uz kuru jūs pretendējat. Pētījumi apstiprina to faktu, ka lielākais vairums darba devēju, nelasīs un neiedziļināsies rezumē, kurā amata vietā stāvēs uzrakstīt – “Jebkurā amatā” vai arī “Speciālists”. Vajag, pašam priekš sevis skaidri noformulēt, ko jūs vēlaties darīt. Rezumē nevajag norādīt, tās mājas lapas sociālajos tīklos, kurās jūs atpūšaties, jo ja darba devējs vēlēsies tās apskatīties, tad droši vien sameklēs kādu kompromitējošu materiālu. Nevajag rakstīt pārāk garu rezumē, vajag konkrēti uzrakstīt savas zināšanas un prasmes. Visideālākais rezumē lielums – viena lapaspuse.

Darba meklēšanas sezona.

Visiem jau ir sen zināms, ka vasarā sameklēt darbu ir grūti. Atpūtas sezonas un atvaļinājumu laikā, vakanču daudzums strauji samazinās, kaut gan speciālisti, dažām amata grupām, iesaka meklēt darbu, tieši šajā laikā. Piemēram, tas attiecas uz speciālistiem, kuri darbojas tūrisma jomā, lauksaimniecībā, kā arī pedagogi, kuri pakāpeniski sāk gatavoties jaunajam mācību gadam jau pavasarī. Ne tikai darba piedāvājumu, bet arī darba meklētāju skaits vasarā strauji sarūk, tas nozīmē, jo mazāk konkurentu, jo lielākas izredzes.

Vajag zināt sev cenu.

Lai pareizi sevi novērtētu, jūs varat, izmantot internetu un apskatīties, kāda ir konkrētās specialitātes vidējā darba alga. Ja jūs šajā specialitāte esat iesācējs, tad varat latiņu nolaist mazliet zemāk, ja jūs jau esat ilgus gadus strādājis šajā jomā un guvis zināmu pieredzi vai arī jums ir divas augstākās izglītības un jūs brīvi runājat angļu valodā, būs tikai normāli, ja jūs latiņu pacelsiet mazliet augstāk. Ja jūs pieprasīsiet pārāk zemu atalgojumu, darba devējs var jūs sākt uzskatīt par sliktu speciālistu.

Rezumē ar fotogrāfiju.

Vairāk par 70% darba devēju uzskata, ka fotogrāfija, palīdz daudz ātrāk iekārtoties darbā. Tikai atcerieties, fotogrāfija no pases, diez vai jums palīdzēs, arī fotogrāfija, kur jūs esat izlaidusies uz dīvāna, visu tikai sabojās. Fotogrāfijai ir jābūt uzņemtai tajā jomā, kurā jūs taisāties pretendēt, piemēram , ja jūs pretendējat uz grāmatveža vakanci, tad fotogrāfijai jābūt uzņemtai ofisā, ja pretendējat uz skolotājas vakanci, tad – klasē.
“Draudzīgam kolektīvam” nav nozīmes.

Tad, kad jūs atrodaties darba meklējumos, jums uzmanīgi jālasa visi sludinājumi, bet ja nevarat sameklēt piemērotu darbu, nav jākrīt izmisumā un jāuzķeras uz tādām prasībām, kuras atbilst skolas absolventam, nevis pieredzējušam darbiniekam. Sludinājumos tiek izmantotas frāzes, kuras slēpj patieso būtību, piemēram, zem vārdiem “noturīgs pret stresu” var slēpties neadekvāts, bezatbildīgs priekšnieks, bet “draudzīgs kolektīvs” var slēpt darba devēja mēģinājumu pārvilināt jūs savā pusē.

Nedrīkst atslābt, ne uz brīdi.

Pat tad, kad jūs esat aizsūtījis darba devējam savu rezumē, nedrīkst ieslīgt bezdarbībā. Darba meklētāji, nedrīkst atslābt ne uz brīdi, viņiem visu laiku vajag par sevi atgādināt. Ja esat aizsūtījuši rezumē pa elektrisko pastu, tad pazvaniet un pārliecinieties, ka tas ir saņemts un kad jūs varēsiet ierasties uz darba pārrunām. Darba devējiem patīk iniciatīvas pilni darbinieki.

Ko darīt, ja esat saņēmis atteikumu.

Jūs esat aizsūtījis rezumē, bet darba devējs klusē, nenolaidiet rokas! Pirmām kārtām, pārskatiet savu rezumē, vai tas pilnībā atbilst tai vakancei, uz kuru jūs pretendējat. Neesat slinks, pārrakstiet un labojiet savu rezumē, katru reizi, kad piesakieties kādai jaunai vakancei. Pazvaniet uz firmu un pajautājiet, kāpēc jūsu rezumē neatbilst dotajai vakancei.

Dress kodam arī ir nozīme.

Tikai 3% darba devēju nav svarīgs darbinieka ārējais izskats. Ja jūs esat uzaicināts uz darba pārrunām, tad vajag ļoti nopietni izturēties pret savu ārējo izskatu. Jums, nav obligāti, jāvelk mugurā melnais, klasiskais kostīms, žaketi var aizstāt elegants, pasteļtoņu džemperis, sievietēm labs variants ir pusgarā kleita. Pirmām kārtām, darba devēji skatās nevis uz to, kas jums ir apģērbts, bet uz to, cik jūsu apģērbs ir tīrs un kārtīgs. Viennozīmīgi, no savas garderobes izslēdziet – saplēstas, negludinātas drēbes, netīrus apavus un nolupšu nagu laku.

Kā uzvesties darba pārrunu laikā.

Pirms darba pārrunām, apdomājiet atbildes uz standarta jautājumiem, piemēram: “Kāpēc jūs gribat strādāt tieši pie mums?”. Pierādiet darba devējam, ka jūs esat ieinteresēts un motivēts darbinieks, nebaidieties uzdot jautājumus par firmas darbību. Runājot par saviem sasniegumiem, lieciet uzsvaru uz to, ka jūs varat būt ļoti noderīgs tieši šai firmai un miniet konkrētus, jūsu panākumu, piemērus.

Atbruņojiet darba pārrunu vadītāju.

Kādreiz darba pārrunas vada nevis darba devējs vai kāds cits, firmas speciālists, bet speciāls darba aģentūras pārstāvis un bieži vien, tās ir jaunas meitene, kuras ne vienmēr orientējas darba devēja prasībās, tāpēc viņas, bieži vien, pievērš uzmanību, jūsu uzvedībai pārrunu laikā, kādā tonī jūs runājat, kā veidojat teikumus, cik pieklājīgs jūs esat un kā jūs izskatāties. Centieties iemantot viņas labvēlību un jums būs lielas izredzes tikt pie kārotā amata!

Cilvēkus, kuri ir palikuši bez darba, var smagi skart divas puses – materiālā un psiholoģiskā.

Protams, ja jūs par bezdarbnieku esat palikuši tādā valstī, kur bezdarbnieka pabalstu maksā 60 – 75 % no iepriekšējās, divu gadu algas, tad varbūt , jūs pirmajā laikā, naudas līdzekļu trūkumu nejutīsiet un pa šo laiku jums būs iespēja sameklēt citu darbu.

Bet, ir jāatzīmē arī tāds fakts, ka bezdarbs ļoti smagi skar cilvēka pašcieņu. Amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnengūts savā klasiskajā romānā “Mehāniskās klavieres”, kurš izdots 1952. gadā, attēlo pasauli, kurā vairs nevienam cilvēkam nav jānodarbojas ar roku darbu. Viņu vietā visu darīja mašīnas, bet neskatoties uz to, ka cilvēki bija materiāli nodrošināti un viņiem bija daudz brīvā laika, viņi jutās dziļi nelaimīgi. Viņi pazaudēja sevī tās vērtības, kuras bija izaudzējuši tad, kad jutās vajadzīgi un pilnvērtīgi sabiedrības locekļi.

Bezdarbs ļoti smagi iespaido cilvēka veselību, it īpaši psihisko. Ekonomiskās grūtības un vērtību izzušana iespaido cilvēku, kurš ir palicis bez darba un jūtas nomākts, pat līdz tādai pakāpei, ka viņi ir gatavi izdarīt pašnāvību.

Bezdarbs atstāj milzīgu, negatīvu ietekmi uz cilvēku. Ja cilvēks ilgāku laiku ir bezdarbnieks, tad viņa prasmes sāk pazust, līdz ar to cilvēkā sāk pazust arī pārliecinātība par sevi, bet tas jau padara viņu par mazāk produktīvu darbinieku nākotnē, tāpēc, ka, ja cilvēks, ilgu laiku ir bezdarbnieks (piemēram, 1 gadu), viņa izredzes sameklēt darbu krasi samazinās, cilvēki nokļūst apburtajā lokā, jo ilgāk viņi ir bezdarbnieki, jo mazāk izredžu viņiem ir sameklēt darbu.

Bezdarbu arī var iedalīt vairākos veidos. Pirmkārt jau eksistē bezdarbs, kurš rodas dabīgā ceļā. Darba vietas parādās un pazūd, jo atveras jaunas firmas, aug, attīstās un tad sašaurinās un aizveras. Cilvēki, dažādu iemeslu dēļ, nolemj mainīt darbu, tā var būt neapmierinātībā ar esošo darbu, vai arī viņi nolemj mainīt dzīvesvietu, aizbrauc dzīvot pie topoša vīra vai sievas. Tāpēc tāds process ir dabisks, ka cilvēki aiziet prom no vienas darba vietas un iekārtojas citā darbā vietā. Tikai diemžēl, tas ne vienmēr notiek tik ātri, kā mums gribētos. Lai sameklētu jaunu darbu ir nepieciešams laiks, tāpēc arī sanāk, ka cilvēks kādu laiku ir bezdarbnieks, jo atrodas jauna darba meklēšanas procesā. To parasti sauc par pagaidu bezdarbu.

Vēl viens, bezdarba veids, ir saistīts ar esošo strādnieku neatbilstību jaunajām tehnoloģijām un prasībām. Šo bezdarba veidu var nosaukt par tehnoloģisko bezdarbu. Šeit var iebilst un pateikt, ka ir iespēja jau esošos strādniekus pārkvalificēt un pakāpeniski apmācīt apieties ar jaunajām tehnoloģijām, bet diemžēl ir jāatzīst, ka dzīvē tas tā nenotiek. Visvairāk tādas situācijas mēs redzam filmās, kuras ir tālu no realitātes.

Daudzi cilvēki, bagātas valstīs, atsakās strādāt tāpēc, ka viņus neapmierina ieņemamā amata darba samaksa. Viņi labāk izvēlas palikt par bezdarbniekiem un dod priekšroku valsts izmaksātajam, sociālajam pabalstam.

Kā var noteikt, cik liels bezdarba līmenis ir valstī?

Bieži vien to dara tā – saskaita visus nestrādājošos valsts iedzīvotājus, bet tas nav pareizi. Daudzi no iedzīvotājiem ir pārāk jauni, lai strādātu un daži, tieši otrādi, pārāk veci, lai strādātu, tāpēc, lai uzzinātu bezdarba līmeni, vajag ņemt vērā, tikai darba spējīgā vecuma iedzīvotājus. Arī to cilvēku vidū, kuri atrodas darba spējīgajā vecumā, ir tādi, kuri nestrādā un tiek uzskatīti par bezdarbniekiem. Piemēram, tie var būt studenti, cilvēki, kuri nodarbojas ar neapmaksātu darbu mājās, apkopj slimus ģimenes locekļus. Lai iegūtu bezdarbnieka statusu, cilvēkam vajag aktīvi iesaistīties darba meklēšanas procesā.