Daudziem cilvēkiem tas ir acīm redzami, darbs ir vajadzīgs tādēļ, lai nopelnītu iztikas līdzekļus, apmierinātu vajadzības, kuras nodrošina mūsu eksistēšanu, bet kaut kādā brīdī, mums izdodas aizmirst, ka nauda nav tikai iztikas līdzekļu avots.

Pirmkārt, darbs liek cilvēkam sakārtot savu dzīvi, apdomāt savu dienas režīmu, sadalīt savu laiku un apjaust savas iespējas. Tie, kuri necenšas sakārtot savu dzīvi, ir mūžīgi noguruši, nevar nekur un nekad ierasties laicīgi, ātri nogurst un staigā apkārt drūmi un neapmierināti, dusmojas uz apkārtējiem. Tie cilvēki, kuri mēģina iepazīt un saprast sevi, parasti māk saprātīgi izlietot savus spēkus un laiku, viņiem atliek laiks saviem hobijiem, viņi dzīvo laimīgu, pilnvērtīgu dzīvi un ir gatavi “gāzt kalnus”.

Otrkārt, darbs liek darboties mūsu smadzenēm, neļauj tām “ierūsēt” un ieslīgt bezdarbībā.

Treškārt, darbs palīdz mums pilnveidot savas prasmes, sniedz pieredzi un bieži vien, jaunas zināšanas.

Pateicoties darbam, cilvēks var pašrealizēties un pašizteikties. Bezdarbība veicina personības garīgo un fizisko degradēšanos, izmet cilvēku no sociālajām attiecībām, traucē viņiem dzīvot fiziskajā un psiholoģiskajā līdzsvarā.

Ne jau par velti saka, ka darbs pārvērta pērtiķi par cilvēku – darbs ir spējīgs gan vienam cilvēkam, gan kolektīvam norādīt personīgās karjeras izaugsmes virzienu, ievirzīt jaunā attīstības ciklā ne tikai firmas, bet kādreiz pat valstis un visu cilvēci.

Darbu, var nosaukt par cilvēces eksistēšanas jēgu, tāpēc, ka tieši darbs nodrošina eksistēšanas turpināšanos. Kamēr cilvēki strādā un meklē iespējas jauniem darbības veidiem, tikmēr cilvēce dzīvos un attīstīsies.

Garīgais darbs visos laikos ir ticis apmaksāts labāk par fizisko darbu, kaut arī abi darbi ir vienlīdz nepieciešami. Bieži vien tiek uzskatīts, ka fiziskais darbs ir smagāks par garīgo darbu, bet patiesībā, daudzi pētījumi ir apstiprinājuši to, ka garīgā darba darītāji, kuri patiešām strādā, nevis mēģina radīt iespaidu, ka strādā, nogurst ne mazāk kā tie darbinieki, kuri strādā fiziski smagu darbu. Bieži vien, viena cilvēka garīgais darbs ir spējīgs sniegt daudz vairāk labuma, nekā vairāku, fiziski smagā darba, strādnieku, kaut gan jāatzīmē, ka svarīgi ir gan viena, gan otra darba darītāji.

Mēs to visu varam analizēt, apspriest atkal un atkal, bet galu galā tik un tā nonāksim pie viena un tā paša secinājums, ka cilvēks nebūtu cilvēks, ja visu laiku atpūstos tikai uz lauriem. Vēl vairāk, ja nebūtu darbs un cilvēki necenstos darboties dažādās jomās, tad mēs jau sen būtu izzuduši no zemes virsmas, tāpēc, ka sliņķus un tos, kuri negrib strādāt un attīstīties, savvaļas dabā ļoti ātri apēd izveicīgi, plēsīgi zvēri, tāpēc, katrā cilvēka instinktu līmenī ir ielikts, ka darbs ir vienkārši nepieciešams gan dzīvības saglabāšanai, gan izdzīvošanai smagos apstākļos. Diez vai, kādam no mums gribēsies apstāties savā attīstībā vai arī atkal sākt degradēties un kļūt par primitīvām, atpalikušām radībām, jo cilvēkam, tieši tāpat, kā daudzām citām dzīvām radībām gribas attīstīties, virzīties uz priekšu, jo tas ir tikai dabiski.

Tāpēc, gan visu mūsu labā, bet it īpaši savā labā, būs ļoti labi pieteikt karu visbīstamākajam cilvēka ienaidniekam – slinkumam un strādāt, gan savā labā, gan savu tuvinieku labā, gan visas cilvēces labā!

Kas ir darbs? Kāpēc tas ir vajadzīgs cilvēkiem? Kāpēc, viens darbs padodas labi, cits – slikti un kāpēc samaksa par darbu ir tik dažāda? Kura, no mūsu darbībām, tiek uzskatīta par darbu un vai tai ir kādas noteiktas normas? Uz visiem šiem jautājumiem var sameklēt atbildes, tikai ir jāatbrīvojas no daudziem stereotipiem, pie kuriem mēs esam pieraduši.

Piemēram, viens no vispamatīgākajiem stereotipiem: “Cilvēks strādā , lai saņemtu naudu un par to apmierinātu savas personīgās vajadzības”. Šis stereotips ir sagrāvis daudzu cilvēku likteņus, liedzis viņiem gūt panākumus. Tas skan dīvaini un neierasti, bet nauda, nav galvenais stimuls, lai strādātu nepatīkamu darbu. Vai drīkst strādāt jomā, kura nepatīk, tikai naudas dēļ? Nē! Ja cilvēks saka, ka cieš savu nemīlamo darbu tikai naudas dēļ, viņš mānās. Nav iespējams piespiest cilvēkam darīt to, kas viņam nepatīk. Ja cilvēks savu darbu nemaina, piesedzoties ar labu algu, tas nozīmē, ka viņš sevi vēl nav iepazinis vai arī viņam ir citas intereses.

Protams, ka uz tādiem jautājumiem nav viennozīmīgas atbildes. Ir noziedznieki, zagļi, cilvēki, kuri strādā bīstamās un kaitīgās ražošanās, cilvēki, kuri izpilda smagu, netīru darbu un mums liekas, ka tāds darbs nepatīk nevienam, bet kā izrādās, arī šie cilvēki nestrādā tikai naudas dēļ. Vienkārši šie cilvēki apstākļu sakritības dēļ, nav spējīgi nopelnīt naudu citādākā veidā.

Vēl viens plaši populārs stereotips: “Cilvēks strādā tāpēc, ka viņam ir vajadzīga radošā un emocionālā pašrealizācija”. Pašrealizācija, noteikti var būt darbā, kurš jums patīk, bet bieži vien ir tā, ka strādājot tādā darbā, jūs saņemat ļoti mazu algu. Beigu beigās sanāk tā, ka jūs strādājat automātiski, nolaidis rokas, tikai algas dēļ vai arī vienkārši inerces dzīts. Tad, kad cilvēkam savs darbs patīk un viņš to izpilda ar mīlestību, tad viņš ir gatavs izlikties pilnībā, viņš dzīvo ar savu darbu, viņš ir gatavs strādāt 24 stundas, 7 dienas nedēļā.

Ja cilvēks cenšas virzīties pa karjeras kāpnēm, tad to var attiecināt pie pašrealizācijas, bet tikai būs jāsamierinās ar to, ka viņam nāksies saskarties ar daudzām lietām, kuras viņam paies secen. Bieži vien, cilvēki, kuri izvēlas veidot karjeru, kļūst neapmierināti, par sava ieguldītā darba samaksu. Tātad sanāk, ka darbs un pašrealizācija ir divas atšķirīgas, cilvēka būtības šķautnes.

Pie plaši izplatītiem stereotipiem, noteikti pieder arī šis: “Cilvēks strādā priekš tam, lai nedegradētos”. Šo stereotipu var attiecināt uz cilvēkiem, kuriem naudas pietiek, bet viņi strādā “tonusa uzturēšanai”. Diemžēl, tikai to tonusu, nu nekādi, nav iespējams pamanīt. Viņi tieši tāpat, kā visi pārējie darbinieki ir piekusuši, ja ir iespēja, mēģina slinkot, viņiem, tāpat kā visiem pārējiem, ir slikts garastāvoklis. Turklāt, ikdienišķa un vienmuļa daba veikšana var novest līdz apātijai un degradācijai, var cilvēku izstumt no sociālās vides.

Piemēram, bezdarbnieki, kuri sēž mājās, var degradēties tāpēc, ka katru dienu veic vienveidīgus, sadzīves darbus. Kaut gan darba vietā, ir iespējams degradēties vēl vairāk, kļūt par nogurušu un neapmierinātu cilvēku. Degradāciju neveicina ne darbs, ne ilga atrašanās mājās, cilvēks, kuram nav nekādu interešu, pats veicina degradēšanās procesu un kļūst līdzīgs augam, kuram darbojas tikai instinkti.

Bet tagad, ņemot vērā visu augstāk minēto, ir pienācis laiks izdarīt secinājumus. Kāpēc darbs ir cilvēka būtības rādītājs? Viss ir ļoti vienkārši, tāpēc, ka neeksistē viena vienīgā veiksmes formula. Piemēram, ja cilvēkam patīk sports, tad ne ar kādu labumu solīšanu, tu viņu nepierunāsi kļūt par akmeņogļu ieguvēju. Ja kāds nav pieradis strādāt un godīgi nopelnīt naudu, viņš tā arī nestrādās, bet labāk ies zagt, atņemt un nogalināt, bet ofisā, ar milzīgu algu un galvu reibinošu karjeru, viņš nesēdēs. Ja meitene mācību vietā izvēlas prostitūciju, tad tā jau ir viņas būtība.

Visinteresantākais ir tas, ka cilvēki vienmēr atrod sev attaisnojumu. Viņi var apgalvot, ka netaisās mainīt savu darbu, jo tas atrodas blakus mājām, alga maza, tas nekas, toties kolēģi ļoti labi. Izvēle ir vienmēr, tikai katrs to veic savu iespēju robežās, bet atrunas atradīsies jebkurā gadījumā.

Ko darīt, lai būtu iespēja strādāt tur, kur ir labs kolektīvs, radoša izpausme, pieklājīga alga un citi dzīves labumi? Iesākumam, pats priekš sevis nosakiet, ko jūs gribat, izanalizējiet visus plusus un mīnusus, atzīstieties sev, ko tieši jūs gaidāt no sava darba, reāli novērtējiet savās fiziskā un prāta spējas. Katram cilvēkam ir sava iespēju robeža. Ja izdosies visu novērtēt objektīvi, godīgi izanalizēt attieksmi pret darbu, tad jūs no tā varēsiet gūt ne tikai baudu, bet arī materiālo nodrošinājumu, radošo izpausmi un bagātu pieredzi.

Mūsdienās, mēs bieži vien no apkārtējiem dzirdam, ka lai sameklētu labu darbu, visur ir vajadzīgi cilvēki ar augstāko izglītību un ja tādas izglītības nav, tad par labu darbu sapņot nav ko, ka vajag censties kaut kādā veidā iegūt augstāko izglītību, vai arī turpināt strādāt par niecīgu samaksu.

Vai tas tik tiešām tā arī ir? Ko tādu mums sniedz augstākā izglītība, ja mēs, bez tās, esam nolemti strādāt tikai slikti apmaksātu darbu?

Tādi apgalvojumi, izskatās pēc stereotipiem, bet no kurienes tādi ir ņēmušies? No sludinājumiem avīzēs, interneta tīklos, no tām vietām, kur tiek publicēti un izvietoti darba sludinājumi. Cilvēks sameklē darba sludinājumos viņam vajadzīgo darba sludinājumu, kurš pilnībā apmierina visas viņa vajadzības un tālāk iepazīstas ar prasībām iespējamajiem kandidātiem un kā, bieži vien pie mums ir pieņemts, viena no galvenajām prasībām – augstākā izglītība! Gandrīz katrā darba sludinājumā, kur tiek piedāvāta kaut mazliet augstāka darba samaksa, ir tāda prasība.

Reizēm, ir ļoti dīvaini un nesaprotami, kāpēc kādā no profesijām ir vajadzīga augstākā izglītība (šobrīd nav runa par ārstiem, programmētājiem, arhitektiem un tamlīdzīgām profesijām, jo viņiem augstākā izglītība ir pašiem par sevi saprotama un kādreiz ir nevis viena, bet pat vairākas augstākās izglītības). Tagad runa iet par tādām profesijām, kā piemēram, tirdzniecības zāles administrators, veikala pārvaldnieks u. t. t., šīm profesijām ir specifisks novirziens , kur augstākā izglītība, nu ne vienmēr, ir vajadzīga.

Kas patiesībā aiz tā visa slēpjas – darba devējam gribas pieņemt darbā kārtīgu un atbildīgu darbinieku, kurš ieraugot datoru nezaudēs samaņu un varēs kulturāli un saprotami izteikties savā dzimtajā valodā. Tas arī viss! Augstākās izglītības pieprasīšana, nav nekas cits, kā vienkārša, neizglītotu darbinieku un vienkārši bezjēdzīgu cilvēku atbaidīšana.

Spriediet paši, ja firma ir ar mieru maksāt vairāk nekā pārējās firmas, cik tad cilvēku gribēs šajā firmā iekārtoties darbā? Bet cik no visiem pretendentiem ir tādu, kuriem patīk slinkumu lāpīt, kuri ir negodīgi, nelaimīgi, stulbi, dzērāji, bezatbildīgi? Tieši tādēļ, lai atbrīvotos no šī kontingenta, darba devējs, bieži vien raksta, ka viņam ir vajadzīgi darbinieki ar augstāko izglītību, kaut gan īstenībā viņam ir vajadzīgi uzticami darbinieki, kuri atnāks un godīgi strādās, nopelnīs sev algu, nevis meklēs izdevīgu iemeslu lāpīt slinkumu.

Tāpēc, gribas atkārtot, ka tik tiešām ir tādi amati, kur bez augstākās izglītības strādāt nedrīkst un to arī neviens nepieļaus, bet paņemiet rokās avīzi vai arī ieejiet internetā, darba sludinājumu portālos un paskatieties, vai ir daudz tādu vakanču? Desmit, divdesmit, varbūt vairāk, bet visas pārējās?
Lai iekārtotos darbā, var pamēģināt izmantot arī šādu metodi: izvēlieties kādu no darba devēju sludinājumiem, kuru viena no prasībām ir augstākā izglītība, bet kura pēc jūsu domām, šajā amatā nav obligāta un bez tās var mierīgi iztikt un pazvaniet uz turieni, uzdodiet visus jautājumus par darbu, kuri jūs interesē un tad pajautājiet, cik svarīga šajā amatā ir augstākā izglītība? Nav brīnuma, ka atbilde jūs patīkami pārsteigs.

Esi noguris meklēt darbu? Simtiem reižu esi pārrakstījis savu rezumē, bet vienalga kaut kas nav pareizi? Gribi izcelties citu vidū?

Mūsu padomi, palīdzēs tev pareizi uzrakstīt rezumē un tikt ievērotam, no darba devēja puses.

Pirmais padoms, lai uzrakstītu labu rezumē: tam ir jābūt uzrakstītam pareiziem vārdiem un tajā ir jābūt daudz faktu.

Mūsdienās, lai iekārtotos jebkurā darbā, ir vajadzīgs rezumē un bieži vien, pēc rezumē aizsūtīšanas viss ir beidzies, tev neviens nezvana, neraksta e – pastā vēstules un uz darba pārrunām – neaicina. Rodas jautājums, kur tad ir problēma, tevī vai tavā uzrakstītajā rezumē?

Pat ja tev ir trūkumi, tieši tāpat, kā jebkuram no mums, tad darba devējs to var uzzināt tikai no tava rezumē, bet ja tas ir uzrakstīts pareizi, tad par tiem, var arī neuzzināt.

Pareizi uzrakstīt rezumē nozīmē, izcelties citu vidū un varbūt to rakstot, nav nemaz tik svarīgi pārbaudīt simtiem reižu katru burtu, līdz sīkumam ievērot katru atstarpi, daudz svarīgāk, ir izcelt informāciju par sevi. Rezumē, tā ir tava seja, kuru darba devējs redz, pirms satikšanās ar tevi, tāpēc tā ir jāsakārto.

Sākam to darīt:

• Izmanto nestandarta vārdus.

Nenosauc savu rezumē galveno daļu, piemēram, “Darba pieredze”, tas neliks darba devējam pievērst tai savu uzmanību. Nosauc konkrēti, piemēram, “Aktīvo pārdošanu pieredze” vai arī “Pieredze darbā ar bērniem”. Tādā veidā, tu uzreiz liksi darba devējam saprast, ka tev ir vajadzīgā darba pieredze un viņam nebūs jārokas pa tavu rezumē, lai ieraudzītu, tev ir tas, kas viņam vajadzīgs, vai nav.

Slikts piemērs: “Darba pieredze”.

Labs piemērs: “Programmētāja darba pieredze”.

Darba pieredzi, kura konkrēti attiecas uz darba meklēšanu, raksti pašā augšā. Tieši tāda pati metode ir laba, ja tu esi strādājis vairākās jomās, tā var izcelt sasniegumus visās jomās.

Visu pārējo vari uzrakstīt apakšā un nosaukt “Papildus pieredze”.

• Norādi konkrētus skaitļus.

Nevajag vienmuļi uzskaitīt visus savus, iepriekšējā darba, pienākumus. Liec uzsvaru uz rezultātiem, vēlams ciparu veidā.

Slikts piemērs: “Potenciālo klientu meklēšana”.

Labs piemērs: “Klientu bāzes papildināšana par 20 cilvēkiem, tirdzniecības apjoma palielināšana par 15%”.

Iepazīstoties ar tādu rezumē, darba devējs uzreiz varēs saprast, ko no tevis var gaidīt.

Atšķirība ir redzama, vai ne? Sliktais piemērs parādīja ar ko tu nodarbojies, bet labais – kādus rezultātus sasniedzi.

• Aizmirsti par pierastajiem izteicieniem!

Sastādot rezumē, nebūtu vēlams rakstīt “ nestandarta domāšanas veids”, “ambiciozs”, “strādāju komandā”, to raksta visi un palasot rezumē, šīs īpašības piemīt visiem.

Rakstot rezumē, labāk pievieno piemērus un paskaidro, kā šīs īpašībās izmanto savā darbā.

Slikts piemērs: “Nestandarta domāšana”.

Labs piemērs: “Vienmēr varu saspringtu situāciju ar klientu, pārvērst jokā”.

• Pieskaries interesēm ārpus darba.

Mēs darbā pavadām tikai ceturto daļu no sava laika. Kāpēc tad, viss tavs rezumē ir veltīts tikai tam? Tas darba devējam var likties aizdomīgi! Pastāsti par savām interesēm arī ārpus darba, tas liks darba devējam saprast, ka tu esi harmoniska, daudzpusēja personība, jo visiem ir vajadzīgi adekvāti un pilnvērtīgi darbinieki, un tas tev būs liels pluss.

Norādi sporta veidus, ar kuriem nodarbojies, tas dos mājienu, ka tu māki strādāt komandā.

Nosauc šo nodaļu – “Interesanti”, un jau pats nodaļas nosaukums izraisīs interesi.

• Pievieno motivācijas vēstuli.

Lai to izdarītu, ir jāzina, kas ir motivācijas vēstule un ir jāmāk pareizi to uzrakstīt.

Motivācijas vēstules jēga – paskaidrot darba devējam, kāpēc tu vēlies šo darbu.

Ko rakstīt? Ja jau galīgi nezini ko rakstīt, tad uzraksti visas kompānijas labās īpašības un kāpēc tu tur gribi strādāt. Labi vārdi, visiem ir patīkami un tas tev radīs vēl vairāk iespēju saņemt šo darbu.