Daudziem cilvēkiem tas ir acīm redzami, darbs ir vajadzīgs tādēļ, lai nopelnītu iztikas līdzekļus, apmierinātu vajadzības, kuras nodrošina mūsu eksistēšanu, bet kaut kādā brīdī, mums izdodas aizmirst, ka nauda nav tikai iztikas līdzekļu avots.
Pirmkārt, darbs liek cilvēkam sakārtot savu dzīvi, apdomāt savu dienas režīmu, sadalīt savu laiku un apjaust savas iespējas. Tie, kuri necenšas sakārtot savu dzīvi, ir mūžīgi noguruši, nevar nekur un nekad ierasties laicīgi, ātri nogurst un staigā apkārt drūmi un neapmierināti, dusmojas uz apkārtējiem. Tie cilvēki, kuri mēģina iepazīt un saprast sevi, parasti māk saprātīgi izlietot savus spēkus un laiku, viņiem atliek laiks saviem hobijiem, viņi dzīvo laimīgu, pilnvērtīgu dzīvi un ir gatavi “gāzt kalnus”.
Otrkārt, darbs liek darboties mūsu smadzenēm, neļauj tām “ierūsēt” un ieslīgt bezdarbībā.
Treškārt, darbs palīdz mums pilnveidot savas prasmes, sniedz pieredzi un bieži vien, jaunas zināšanas.
Pateicoties darbam, cilvēks var pašrealizēties un pašizteikties. Bezdarbība veicina personības garīgo un fizisko degradēšanos, izmet cilvēku no sociālajām attiecībām, traucē viņiem dzīvot fiziskajā un psiholoģiskajā līdzsvarā.
Ne jau par velti saka, ka darbs pārvērta pērtiķi par cilvēku – darbs ir spējīgs gan vienam cilvēkam, gan kolektīvam norādīt personīgās karjeras izaugsmes virzienu, ievirzīt jaunā attīstības ciklā ne tikai firmas, bet kādreiz pat valstis un visu cilvēci.
Darbu, var nosaukt par cilvēces eksistēšanas jēgu, tāpēc, ka tieši darbs nodrošina eksistēšanas turpināšanos. Kamēr cilvēki strādā un meklē iespējas jauniem darbības veidiem, tikmēr cilvēce dzīvos un attīstīsies.
Garīgais darbs visos laikos ir ticis apmaksāts labāk par fizisko darbu, kaut arī abi darbi ir vienlīdz nepieciešami. Bieži vien tiek uzskatīts, ka fiziskais darbs ir smagāks par garīgo darbu, bet patiesībā, daudzi pētījumi ir apstiprinājuši to, ka garīgā darba darītāji, kuri patiešām strādā, nevis mēģina radīt iespaidu, ka strādā, nogurst ne mazāk kā tie darbinieki, kuri strādā fiziski smagu darbu. Bieži vien, viena cilvēka garīgais darbs ir spējīgs sniegt daudz vairāk labuma, nekā vairāku, fiziski smagā darba, strādnieku, kaut gan jāatzīmē, ka svarīgi ir gan viena, gan otra darba darītāji.
Mēs to visu varam analizēt, apspriest atkal un atkal, bet galu galā tik un tā nonāksim pie viena un tā paša secinājums, ka cilvēks nebūtu cilvēks, ja visu laiku atpūstos tikai uz lauriem. Vēl vairāk, ja nebūtu darbs un cilvēki necenstos darboties dažādās jomās, tad mēs jau sen būtu izzuduši no zemes virsmas, tāpēc, ka sliņķus un tos, kuri negrib strādāt un attīstīties, savvaļas dabā ļoti ātri apēd izveicīgi, plēsīgi zvēri, tāpēc, katrā cilvēka instinktu līmenī ir ielikts, ka darbs ir vienkārši nepieciešams gan dzīvības saglabāšanai, gan izdzīvošanai smagos apstākļos. Diez vai, kādam no mums gribēsies apstāties savā attīstībā vai arī atkal sākt degradēties un kļūt par primitīvām, atpalikušām radībām, jo cilvēkam, tieši tāpat, kā daudzām citām dzīvām radībām gribas attīstīties, virzīties uz priekšu, jo tas ir tikai dabiski.
Tāpēc, gan visu mūsu labā, bet it īpaši savā labā, būs ļoti labi pieteikt karu visbīstamākajam cilvēka ienaidniekam – slinkumam un strādāt, gan savā labā, gan savu tuvinieku labā, gan visas cilvēces labā!
