Cilvēkus, kuri ir palikuši bez darba, var smagi skart divas puses – materiālā un psiholoģiskā.

Protams, ja jūs par bezdarbnieku esat palikuši tādā valstī, kur bezdarbnieka pabalstu maksā 60 – 75 % no iepriekšējās, divu gadu algas, tad varbūt , jūs pirmajā laikā, naudas līdzekļu trūkumu nejutīsiet un pa šo laiku jums būs iespēja sameklēt citu darbu.

Bet, ir jāatzīmē arī tāds fakts, ka bezdarbs ļoti smagi skar cilvēka pašcieņu. Amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnengūts savā klasiskajā romānā “Mehāniskās klavieres”, kurš izdots 1952. gadā, attēlo pasauli, kurā vairs nevienam cilvēkam nav jānodarbojas ar roku darbu. Viņu vietā visu darīja mašīnas, bet neskatoties uz to, ka cilvēki bija materiāli nodrošināti un viņiem bija daudz brīvā laika, viņi jutās dziļi nelaimīgi. Viņi pazaudēja sevī tās vērtības, kuras bija izaudzējuši tad, kad jutās vajadzīgi un pilnvērtīgi sabiedrības locekļi.

Bezdarbs ļoti smagi iespaido cilvēka veselību, it īpaši psihisko. Ekonomiskās grūtības un vērtību izzušana iespaido cilvēku, kurš ir palicis bez darba un jūtas nomākts, pat līdz tādai pakāpei, ka viņi ir gatavi izdarīt pašnāvību.

Bezdarbs atstāj milzīgu, negatīvu ietekmi uz cilvēku. Ja cilvēks ilgāku laiku ir bezdarbnieks, tad viņa prasmes sāk pazust, līdz ar to cilvēkā sāk pazust arī pārliecinātība par sevi, bet tas jau padara viņu par mazāk produktīvu darbinieku nākotnē, tāpēc, ka, ja cilvēks, ilgu laiku ir bezdarbnieks (piemēram, 1 gadu), viņa izredzes sameklēt darbu krasi samazinās, cilvēki nokļūst apburtajā lokā, jo ilgāk viņi ir bezdarbnieki, jo mazāk izredžu viņiem ir sameklēt darbu.

Bezdarbu arī var iedalīt vairākos veidos. Pirmkārt jau eksistē bezdarbs, kurš rodas dabīgā ceļā. Darba vietas parādās un pazūd, jo atveras jaunas firmas, aug, attīstās un tad sašaurinās un aizveras. Cilvēki, dažādu iemeslu dēļ, nolemj mainīt darbu, tā var būt neapmierinātībā ar esošo darbu, vai arī viņi nolemj mainīt dzīvesvietu, aizbrauc dzīvot pie topoša vīra vai sievas. Tāpēc tāds process ir dabisks, ka cilvēki aiziet prom no vienas darba vietas un iekārtojas citā darbā vietā. Tikai diemžēl, tas ne vienmēr notiek tik ātri, kā mums gribētos. Lai sameklētu jaunu darbu ir nepieciešams laiks, tāpēc arī sanāk, ka cilvēks kādu laiku ir bezdarbnieks, jo atrodas jauna darba meklēšanas procesā. To parasti sauc par pagaidu bezdarbu.

Vēl viens, bezdarba veids, ir saistīts ar esošo strādnieku neatbilstību jaunajām tehnoloģijām un prasībām. Šo bezdarba veidu var nosaukt par tehnoloģisko bezdarbu. Šeit var iebilst un pateikt, ka ir iespēja jau esošos strādniekus pārkvalificēt un pakāpeniski apmācīt apieties ar jaunajām tehnoloģijām, bet diemžēl ir jāatzīst, ka dzīvē tas tā nenotiek. Visvairāk tādas situācijas mēs redzam filmās, kuras ir tālu no realitātes.

Daudzi cilvēki, bagātas valstīs, atsakās strādāt tāpēc, ka viņus neapmierina ieņemamā amata darba samaksa. Viņi labāk izvēlas palikt par bezdarbniekiem un dod priekšroku valsts izmaksātajam, sociālajam pabalstam.

Kā var noteikt, cik liels bezdarba līmenis ir valstī?

Bieži vien to dara tā – saskaita visus nestrādājošos valsts iedzīvotājus, bet tas nav pareizi. Daudzi no iedzīvotājiem ir pārāk jauni, lai strādātu un daži, tieši otrādi, pārāk veci, lai strādātu, tāpēc, lai uzzinātu bezdarba līmeni, vajag ņemt vērā, tikai darba spējīgā vecuma iedzīvotājus. Arī to cilvēku vidū, kuri atrodas darba spējīgajā vecumā, ir tādi, kuri nestrādā un tiek uzskatīti par bezdarbniekiem. Piemēram, tie var būt studenti, cilvēki, kuri nodarbojas ar neapmaksātu darbu mājās, apkopj slimus ģimenes locekļus. Lai iegūtu bezdarbnieka statusu, cilvēkam vajag aktīvi iesaistīties darba meklēšanas procesā.